No ausu pārbaudes līdz diagnozes noteikšanai, līdz delfīnterapijai, plašākam vārdu krājumam un pirmo izteikti pozitīvo emociju izrādīšanai pagāja seši gadi.

Kad Rūdolfs piedzima jūs gājāt bērnu kopšanas atvaļinājumā un uzņēmāties rūpes par mazuli. Kāds bija šis laiks?

Rūdolfa mamma strādā privātajā sektorā – biznesa vidē. Dažādu darba apstākļu dēļ viņai nebija iespējas pavadīt bērnu kopšanas atvaļinājumu mājās, tādēļ šo laiku kopā ar Rūdolfu pavadīju es. Noliecu galvu visu sieviešu priekšā, esmu izbaudījis, kas tas ir – būt kopā ar mazu bērnu. Citi uzskata, ka tā ir baigā atpūta, bet īstenībā nav. Taču dienests sauca. Un, strādājot policijā, nevari visu laiku veltīt un risināt lietas, kas saistītas ar autismu, tādēļ liels palīgs ir Rūdolfa ome un opis.

Rūdolfam diagnoze „autisms” tika noteikta pusotra gada vecumā. Kāds bija ceļš līdz sapratāt, kas tas ir?

Viņš sāka iet privātajā bērnudārzā, no kura saņēmām aizrādījumus, ka Rūdolfs nedzird un nereaģē. Tas bija pirmais solis, kādēļ sākām iet uz pārbaudēm un meklēt cēloni. Neviens konkrēti nevarēja pateikt, kas ir pie vainas. Soli pa solim apmeklējām dažādus speciālistus – ausu ārstu, logopēdu un citus speciālistus, līdz nonācām pie kārtīga psihiatra, kurš pateica – tas ir autisms.

Nācās mainīt bērnudārzu, jo iepriekšējā bērnudārzā viņš ik pa brīdim tika atstumts no citiem bērniem.

„Viņš bija vientuļš puika, kuram pukst sirsniņa un zib acis, bet ne ar vienu nav kontakta.”

Mums kā vecākiem, braucot uz bērnudārzu pakaļ Rūdim, bija žēl redzēt, ka visi bērni spēlējas, bet viņš stāv maliņā. Tas bija smags periods. Bet tas bija arī trieciens – iet un cīnīties, lai Rūdolfs būtu pilnvērtīgs cilvēciņš mūsu sabiedrībā.

Kādā intervijā bijāt teicis, ka vēlaties, lai dēls dzīvo sabiedrībā, kas viņu pieņem, lai viņu neapceļ un aiz problēmas saredz cilvēku.

Brīžiem mūsu sabiedrība, jo īpaši bērni, ir nežēlīgi. Viņi atstumj citus. Bērns jau nesaprot, kāpēc viņu atsumj, viņš nesaprot, ka viņš varbūt ir nedaudz citādāks. Bērni ar autismu nevar izteikt savas emocijas, bet izrāda tās ar agresivitātes uzplaiksnījumu, tādēļ ir svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka tā nav viņa iegriba vai kašķis, tā ir viņa būtība, viņš neprot šīs emocijas izteikt līdz galam.

Novērojot notiekošo, nācās pāriet uz speciālo bērnudārzu, kur ir bērni pat ar smagākām diagnozēm kā Rūdim, bet neko darīt. Soli pa solim ejam uz priekšu.

Kādi ir jūsu novērojumi, vai laika gaitā mūsu sabiedrībā ir noticis progress, vai tomēr aizvien jāsaskarās ar pārmetumiem?

Cilvēku attieksme ir nedaudz mainījusies, viņi varāk zina par šādiem bērniem. Bet īpaši tas redzams kaimiņpuiku vidū. Viņiem arī ir seši gadi – sākumā viņi mēģināja Rūdi atstumt, bet ar vecāku skaidrojumu, Rūdis tika pieņemts.

Būtiska loma ir vecākiem, kuriem būtu jāskaidro saviem bērniem, ka mēs katrs esam citādāks, bet ne labāks vai sliktāks.

Tieši tā! Tā ir vecāku atbildība, viņiem ir jāizskaidro. Vecākiem mājās ir jāveido modelis, kas pasaka – kāds var būt citādāks un viņš arī ir jāpieņem, nevis jāatgrūž. Brīžiem varbūt ir vieglāk izskaidrot situāciju, ja bērns ir ratiņkrēslā, tu redzi un saproti, bet emocijas, kas nāk autistiem, to citi bērni nepieņem.

Domāju, ka ir jāveido speciālās skolas bērniem ar autismu, kurās vērtē bērnu intelekta līmeni, kas norāda – var vai nevar mēģināt integrēt viņu ar veselīgākiem bērniem. Ir jāatrod vidusceļš! Jo šobrīd ir tā, vai nu bērns paliek internātā, vai tiek ielikts ierastajā skolā. Jābūt vairāk tādām skolām, kas ir pa vidu.

Manam dēlam bērnudārzā ir viena labākā draudzene. Prasīju, kādēļ tieši viņa, un saņēmu atbildi: “Jo viņa mani saprot!” Kurš ir Rūdolfa labākais draugs?

(Asarām acīs rāda uz sevi) Tētis! Jo vienam vecākajam pusbrālim ir 25 gadi, otram – 20. Viņiem neveidojas tāda sadarbība un kontakts. Viņi ir pieauguši un ir savs dzīves ritms.

Liela loma Rūdolfa audzināšanā ir ne tikai jums ar sievu, bet arī jūsu vecākiem.

Mani vecāki ir bijušie pedagogi, viņi liek iekšā visu enerģiju. Pāris viņu bijušie skolēni ir ārsti, psihiatri un psihologi. Viņi iedeva daudzfunkcionālā centra bērniem un jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem „Solis Augšup” kontaktus. Mani vecāki pēc bērnudārza nodarbībām Rūdi ved uz dažādām nodarbībām – ABA terapija, logopēds, ergoterapija, montesori programma. Mājās ir suņi. Esam izmēģinājuši arī zirgu terapiju. Tas ir liels darbs.

Kā nonācāt pie secinājumiem, ka jādodas uz delfīnterapiju?

Izpētīju, kas notiek pasaulē, kas strādā un kas nestrādā. Darba kolēģe, kurai ir bērns ar kustību traucējumiem, ieteica pamēģināt delfīnterapiju. Viņiem esot paticis. Nolēmu, ka arī mums ir jāmēģina. Atradu, ka labas atsauksmes ir par vietām Ukrainā un Baltkrievijā. Tuvākais un izdevīgākais variants bija Baltkrievija. Pieteicāmies, sazvanījāmies un braucām.

Bija plānots, ka brauksim maijā, bet saistībā ar Covid pirmo vilni, viss izjuka. Pārcēla uz septembri. Viss bija saplānots un sarunāts, bet tur mainījās politiskā situācija. Taču nolēmām, ka riskēsim un brauksim. Abi iekāpām mašīnā un divatā izbaudījām foršu braucienu. Paldies arī mammītei un brālītim par atbalstu mūsu kopīgajā piedzīvojumā.

Rūdolfs nebija nobijies? Tas tomēr ir kaut kas jauns, sveši cilvēki, dziļš baseins un vēl lieli peldoši delfīni.

Pirms brauciena es Rūdi gatavoju – rādīju delfīnterapijas filmiņas, kā viss notiek. Motivēju, ka arī mēs brauksim. Tas nesa savus augļus, jo viņam bija interesanti to visu piedzīvot un redzēt dzīvē. Viņš tur atvērās, katru dienu bija jaunas un nebijušas emocijas. Tāpat es šajā braucienā iemācījos daudzas lietas, arī vairāk mīlēt…

Pirmajā reizē, kad viņu ielika ūdenī, varēja redzēt, ka ir nedrošības un baiļu sajūta, bet treneri (viens ūdenī un divi ārpus baseina) ar viņu strādāja un motivēja. Viens no treneriem pārvaldīja arī latviešu valodu. Viss sākās ar iepazīšanās spēli, bumbiņas mētāšanu, fiziskās sagatavotības uzdevumiem ūdenī. Bet tas, kā viņi iedrošināja, ir neaprakstāmi! Pirmajā dienā Rūdolfs peldēja vestē, otrajā dienā – tikai ar aprocēm, trešajā – bez nekā! Iepriekš viņš nemaz nemācēja peldēt! Tagad viņš peld.

Kādi bija jūsu novērojumi delfīnterapijas laikā? Vai bija jau redzamas kādas tūlītējas izmaiņas?

Dienu no dienas varēja redzēt, kā Rūdolfam mainās seja, mīmika. Viņam parādījās citas emocijas.Viņš sāka vairāk runāt, paprasīt. Tā ir pasaka, ko šie cilvēki izdarīja. Braucot projām bija skumji, ka to visu pametam. Taču panākumi bija kā trieciens, ka ir jābrauc vēl un jādara vēl!

„Bērns mainījās pa dienām, pa stundām, pa minūtēm. Ikdienā viņš nesmaidīja, nebija lielu un atvērtu emociju, bet delfīnterapijas laikā viņš atvērās.”

Treneri norādīja, ka īsto rezultātu varēšot redzēt tikai pēc divām vai trim nedēļām. Un tā arī bija! Atbraucām mājās un logopēdi Rūdolfu liela, bērnudārzā visi šokā un nevar saprast, kas ar Rūdi noticis. Arī mājās viņš ir savādāks. Viņš ir atvēries. Sācis spēlēties ar mantām kā citi bērni, vairāk izrāda emocijas – gribu, negribu, iedod, ejam… Pirms delfīniem mēģināju viņu likt uz skritļslidām, atbraucām atpakaļ – viņš pats uzvilka skritulenes, paņēma hokeja nūju rokās un skrēja pa istabu. Fiziskās attīstības ziņā nepateiksi, ka viņam ir kāda problēma.

Kā šo iegūto efektu stiprināt un attīstīt tepat Latvijā?

Galvenais uzdevums ir turpināt komunicēt un turpināt darboties spēles veidā un ar fiziskām nodarbībām. Tas nav tā – pabraukājamies ar mašīnītēm, nē, tā ir nodarbošanās ar bērnu caur rotaļām, rotaļāšanās jebkādos apstākļos – mežā kokus mētāt … tā ir būšana kopā, būšana kā galvenajam atbalstam.

Mēs esam atsākuši zirgu terapiju. Mamma Rūdolfu ved uz vijolspēli. Mums mājās ir arī bungas un elektriskā ģitāra. Viņam patīk mūzika. Viņš kopē Deividu Geretu. Šim bērnam mēs ar mammu piedāvājam visu.

Lai gan septembrī šī bija mūsu pirmā reize delfīnterapijā, es zinu, ka brauksim vēl. Iespējams, uz Odesu, jo tur papildus delfīnterapijai ir arī vēl citas terapijas, kas nepieciešamas bērniem ar autismu.

Rūdolfam patīk mūzika, sports. Kas vēl viņu aizrauj?

Kad biju bērnu kopšanas atvaļinājumā, tad mēdzu skatīties hokeju, bet, lai Rūdis aizmigtu – liku šlāgerus. Tagad viņam patīk gan hokeju spēlēt, gan muzicēt. Viņam patīk braukt ar kvadriciklu un riteni. Bet tas viss tika likts pa solītim, lai nebaidītos. Tas ir ikdienas darbs. Vajag aiziet arī kopā pamakšķerēt, varbūt nekas nesanāks, bet ir jāiet un jāmēģina.

„Svarīgi ir nolaisties līdz bērna līmenim un darboties līdzi!”

Viņš katru dienu ir savādāks. Vienu dienu viņš ir muzikants, citu – krosa braucējs, vēl citu – hokejists. Nevar paredzēt, kas būs rīt, kāds viņš pamodīsies un ko izdomās.

Ko jūs līdz šim esat iemācījies no Rūdolfa?

Mīlēt. Es redzu viņa mīlestību pret sevi, un iemācījos mīlēt patiesi, bez liekulības, bez nekā…