Mēs tiekamies ar 11 gadus vecu, dzīvespriecīgu zēnu Lauri, kurš pirms 3 gadiem, pārciešot operāciju un pēc tam ķīmijterapiju, ir uzveicis ļaundabīgu smadzeņu audzēju. Lai gan slimība uz doto brīdi ir piekāpusies Laura dzīves sparam, tā ir atstājusi sekas uz zēna veselību.
Tiekamies ar Lauri un viņa mammu dienā, kad abi atbraukuši no Rēzeknes uz Rīgu pie ārstiem. Sarunā mamma stāsta par pārdzīvoto slimības sākumā, par ilgstošo atveseļošanos un ķīmijterapiju, kā arī par to, kas šobrīd ir sasniegts (sasniegumu patiešām ir daudz!). Lauris ik pa brīdim mammu papildina vai prātīgi precizē, jo viņš ir gudrinieks – spēlē šahu un sacensībās gūst godalgotas vietas. Pirms slimības gan bija citas intereses – Lauris aktīvi spēlēja futbolu, taču šobrīd futbols ir sapnis, uz ko tiekties. Ar mammas pašaizliedzīgo iniciatīvu zēns no paralizēta un tikai 14 kg smaga bērniņa (8 gadu vecumā!) ir atkopies un spēka pilns, taču slimības un operācijas sekas ir jūtamas vestibulārā aparāta disfunkcijā. Zēns regulāri iet uz fizioterapijas nodarbībām, kā arī mamma pati velta visu savu laiku dēla kopšanai un veselības uzlabošanas aktivitātēm, tomēr patstāvīgi noturēties kājās bez atbalsta punkta Lauris vēl nevar. Zēns demonstrē fantastisku sīkstumu un izturību, kad dodamies pie gliemeža skulptūras uztaisīt kādu bildi. Tiklīdz ir sajusts atbalsta punkts, tā Lauris no ratiņkrēsla „lec” ārā un sparīgi rāpjas gliemeža skulptūras mugurā. Viņš taču ir puika un viņiem tak visur jārāpjas! Pārfrāzējot Arhimēdu: „Dodiet Laurim atbalsta punktu, un viņš varēs iet”.
Lai piepildītu Laura sapni – staigāt atkal pašam un spēlēt futbolu, ir nepieciešams vēl ilgs darbs, taču Lauris no tā nebaidās. Šobrīd lielākais šķērslis ir vecāku nepietiekamā rocība iegādāties palīglīdzekļus, kas veicinātu vestibulārā aparāta stabilizēšanos un pietuvinātu Lauri savam sapnim.